Runājot par sēņošanu, tās ir vienas no manas bērnības pirmajām atmiņām, kad zeltainajos rudeņos mēs ar manu vecāko brāli un vectētiņu gājām sēņot. Esam gājuši arī lielākā kompānijā, un tad vienmēr ūjinājāmies pa visu mežu, lai nepazaudētos. Atceros, ka reiz brālis atrada brieža ragus un bija par to varen lepns, vēl atceros mūsu sacensības, kurš salasīs vairāk un lielākas sēnes. Un, atgriežoties mājās, nepacietībā trinos, kad ar vecmammas gādīgajām rokām tapa viens no maniem mīļākajiem bērnības ēdieniem - sēņu (beku vai gaileņu) mērce ar jaunajiem kartupeļiem un zaļumiem!
Vectētiņš daudz stāstīja par dabas norisēm, zināja katru putnu, augu, dzīvnieku, sēni, un mēs katrreiz ar lielu interesi klausījāmies viņa stāstos. Viņš vienmēr pie sevis dungoja kādu dziesmu, un, starp citu, tāpat kā mana mamma, vecmamma un oma, bija kora dziedātājs. Viņa mīlestību uz mūziku, dabu un dzīvniekiem esmu mantojusi arī es. Tagad mans vectētiņš jau dažus gadus ir citā saulē, bet viņš vienmēr paliks manās atmiņās kā mans mīļais, labais vectētiņš.
Tagad man labāk patīk sēnes gatavot, nekā lasīt, bet labā un jautrā kompānijā gan es labprāt pasēņotu!:)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru